Bubyna uzbūve un izgatavošana

Latgalē sauktās rāmja bungas – bubyns ir līdzīgas baltkrievu, krievu, lietuviešu, ukraiņu un citu zemju rāmja bungām, līdz ar to instrumenta izgatavošanas veids arī ir līdzīgs. Galvenie nepieciešamie materiāli ir āda, koks rāmim un spēlējamā kociņa izgatavošanai, metāla šķīvīši. Dažreiz papildus bubyna iekšpusē ir arī stieple un zvaniņi, kas nodrošina skanīgumu, instrumentu ritmiski purinot.

Bungu rāmis

20211216_142729.jpg

Pēc uzbūves tradicionāli izplatītas ir bijušas rāmja bungas, kam diametrs ir apmēram 30–50 cm un dziļums rāmim 7–12 cm. Rāmja izgatavošanai var izmantot dažādus kokus, piemēram, osi, ozolu, bērzu, priedi, egli. Rāmim izvēlas jauna koka sloksni, lai to labi varētu izliekt, parasti 7–12 cm platu. Koka sloksni uzmanīgi un pamazām izliec un kopā sastiprina ar kniedēm vai līmi. Pēc tam konstrukcija ir labi jāizkaltē, lai tā paliek cieta un stingra. Lai koks labi izskatītos, to no abām pusēm nopulē ar smilšpapīru. Lai aizsargātu pret mitrumu, koka rāmi pēc tam vēl var pārklāt ar ūdensizturīgu laku. Pēc 20.gadsimta 50.gadiem korpusu sāka izgatavot no saplākšņa. Koka rāmī izgriež vietas metāla šķīvīšiem, tos var izkārtot arī paralēli divās rindās, lai skanējums būtu skaļāks. Šķīvīšu skaņai nav jābūt pārāk spalgai. Par labāko šķīvīšu materiālu tiek uzskatīts misiņš.

Ātrākais bungu rāmja izgatavošanas variants bija no miltu sijājamā sieta – izmantots tika miltu sieta rāmis, kas ir stingrs, apaļš rāmis. Pieļauju, ka tāpēc bungām ir  nosaukums – sietiņš. 

Āda

IMG_8744 (1).HEIC

Bubyna izgatavošanai tiek izmantota apstrādāta kazas vai teļa āda, bet līdz apmēram 20.gadsimta 60.gadiem tika izmantota arī suņa un kaķa āda.  Lauku mājās parasti bija vairāki suņi un pagodinājums bija veca suņa ādu atdot muzikantam bungu izgatavošanai. Piemēram, Aulejas apkārtnē uzskatīja, jo rējīgāks suns, jo labāk skan bungas. 

Ātrākais un vienkāršākais ādas apstrādes veids ir apmatojuma nodzīšana ar karstiem pelniem, bet var izmantot arī sarežģītāku ādas apstrādes procesu, āda pēc šādas apstrādes ir izturīgāka un vizuāli skaistāka. Pirmais solis ādas sagatavošanā, lai to varētu stiept uz bungu rāmja, ir ādas mērcēšana: ādu ievieto spainī ar ūdeni, kura temperatūra ir 18–22 grādi, mērcē 20–24 stundas, ik pēc 4 stundām ādu pamīca un apmaina ūdeni. Pēc tam ādu attīra no taukiem un muskuļaudiem: uzliek uz koka dēļa, un no ādas iekšpuses ar nazīti nokasa nost taukus un muskuļaudus. Tas ir darbietilpīgs process, un ir jāuzmanās, lai ādu nesabojātu, citādi tā vairs nebūs derīga. Apmatojumu no ādas dabū nost ar kalcija hidroksīdu Ca (OH)2 un nātrija sulfīdu Na2S. Ūdenī izšķīdina 75 gramus nātrija sulfīda uz vienu litru ūdens, kad izveidojas vienmērīga masa, tad tajā iemērc ādu, uz leju liekot to pusi, no kuras atdalīja taukaudus un muskuļaudus. Ādu iemērktu atstāj uz apmēram 8 stundām. Reakcijas laikā parasti izdalās nepatīkama smaka – sērūdeņradis. Ja viss ir izdarīts pareizi, apmatojuma daļai no ādas vajadzētu viegli noiet nost. Beigās ādu noskalo ar ūdeni.  

Ir arī paņēmiens, kad mērcējot ūdenim pievieno daudz koka (lazdas, alkšņa) mizu un rudzu miltu. Mērcē vismaz 10 dienas līdz apmatojums pats iet nost.

Ādu uzstiepj uz sagatavotā bungu rāmja, kamēr tā vēl mīksta, piespiež ar metāla stīpu un pievelk ar skrūvēm (dzelzs tapiņām), ļauj ādai izkalst. Bungu ādai jābūt labi nospriegotai un pietiekoši biezai, lai bubyns būtu izturīgs un ilgāk kalpotu. Ar dzelzs tapiņām ādu pēc nepieciešamības var pievilkt katru reizi pirms spēlēšanas. Ādu ap rāmi varēja piestiprināt arī, izmantojot riteņa stiepli. Instrumenta ādai jāskan zemu, dobji. Dažkārt, pirms spēlēšanas bubynu vajagot apliet ar ūdeni vai alu, tad ir dobjāka skaņa.

20.gadsimta 50.–60.gados muzicēšanai dažreiz izmantoja veikalā nopirktos tamburīnus, kuriem muzikanti iekšpusē piestiprināja stiepli un zvaniņus.

Spēlējamais kociņš (vālīte, nūjiņa)

image5.jpeg

Rāmja bungu kociņu izvirpo vai izgrebj no koka, kam parasti viens gals ir platāks par otru. Ļoti bieži sastopami spēlējamie kociņi, kam galā izvirpota tāda kā bumbiņa, kas padara vienu galu smagāku par otru. Pa membrānu spēlē ar resnāko galu. Kociņa lielums (apm. 16 cm) un izmērs maina arī bungu skanējumu. Kociņam jābūt smagam – taisa no bērza vai pat ozola koka.