Bubyna vēsture

Ieskats instrumenta vēsturē

Rāmja bungas ir sitamais mūzikas instruments, kas sastāv no koka rāmja un pār to nostieptas ādas vai cita materiāla membrānas. Instrumenta skaņu veido membrāna, kas vibrē, pa to uzsitot ar roku vai speciālu bungu vālīti. Rāmja bungu diametrs parasti ir lielāks nekā bungu korpusa dziļums, bet to apmalē var būt metāla šķīvīši vai arī iekšpusē – krusteniskā stieplē iekārti zvārgulīši. Ir gan arī tādas rāmja bungas, kam šādu šķīvīšu un zvārgulīšu nav.

Pasaulē rāmja bungas muzicēšanai izmanto dažādu tautu muzikanti – īri, baltkrievi, poļi, portugāļi, grieķi, krievi, ukraiņi, ungāri, spāņi, somi u.c. Šāda tipa bungas izskata un spēlēšanas tehnikas ziņā ir diezgan līdzīgas, bet tomēr daudzas spēles tehnikas nianses var atšķirties. 

Ziņas par šāda tipa perkusiju instrumentu ir atrodamas jau no Senās Grieķijas, līdzīgas bungas ir izplatītas Eiropā, Āzijā un Amerikā. Ar ceļojošo muzikantu palīdzību 14.gadsimtā rāmja bungas varētu būt izplatījušās pa visu Eiropu. Rietumeiropā 19.gadsimtā tās jau bija neatņemama zemnieku tautas muzicēšanas daļa. Angļu zinātnieks, sitaminstrumentu pētnieks Džeims Bleidss (James Blades) savā grāmatā „Perkusiju instrumenti un to vēsture” (Percussion Instruments and their History) rakstīja, ka „tamburīna popularitāte tika uzturēta cauri viduslaikiem visās Eiropas daļās. Rāmja bungu – bungas ar vienu ādu uz sekla korpusa – lietošana ir izplatīta gan laika, gan vietas ziņā un tāpat variējas detaļās, no šamaņa bungām līdz lielām mūsdienu orķestra basa bungām ar vienu ādu. Parastākais viduslaiku tips bija ļoti tuvs tamburīnam, ko mēs pazīstam šodien, un pat vēl tuvāks 19.gadsimta turku instrumentiem, ko var redzēt daudzos muzejos.”

Etnogrāfe Īrisa Priedīte rāmja bungu ienākšanu muzicēšanas praksē Latvijas teritorijā saista ar salīdzinoši nesenu laiku – viņasprāt, tas ir 18.gadsimta beigas – 19.gadsimta sākums. 

IMG_8744 (1).HEIC
IMG_8738.HEIC

Rāmja bungas Latvijā

Rāmja bungas ir tikušas izmantotas visā Latvijas teritorijā, taču visvairāk informācijas par rāmja bungām ir no Latgales. Turienes vecākās paaudzes tautas muzikanti instrumentam ir devuši šādus nosaukumus – bubyns (visbiežāk izplatītais nosaukums), bubna, mozou bundzeņa, bunga, barabans, mozīs barabans, bubeneņš. Nosaukums bubyns varētu būt aizgūts no austrumslāviem, kam ir tamburīnveida instruments ar nosaukumu buben.

Skaņu akcenta un vizuāla efekta sasniegšanai bubynu mēdza ieskandināt arī tā, ka bundzinieks rokā saņemto instrumentu strauji pārvietoja aiz sevis lejup un uzsita ar pretējās kājas papēdi.

Latgalē bubyna vālīti, ko izmanto spēlēšanai, sauca par kalatušku vai kūceņu. Nosaukums kalatuška ir līdzīgs baltkrievu muzikantu lietotajam bungu vālītes nosaukumam. Muzikanti bubyna spēlēšanu parasti apzīmēja kā dasišona vai pīpaleidziešona, jo tas nekad nav bijis izmantots kā solo instruments. Atsevišķos gadījumos rāmja bungas Latgalē sauca arī par barabanu.  Ar vārdu barabans tika apzīmētas dažādas bungas: katla bungas, cilindriskas bungas ar vienu ādu, cilindriskas bungas ar divām ādām. Mutvārdu tradīcijā un sadzīvē barabans un bubyns tika lietots kā sinonīmi.

Muzikants, bubyna spēlētājs, tiek dēvēts dažādi: bubynists, barabanščiks vai bundzinīks. 20.gadsimta otrajā pusē bubyns Latgalē visbiežāk tika spēlēts kopā ar akordeonu vai ermoņikām, kā arī citos instrumentu sastāvos, muzicējot dažādās sadzīves norisēs, kāzās u.c.

Kurzemes un Zemgales pusē rāmja bungām ir bijis nosaukums sietiņš. Instrumenta nosaukums saistāms ar to, ka rāmja bungu izgatavošanai par pamatu ticis ņemts sijājamais siets. Nosaukums minēts arī Krišjāņa Barona „Latvju dainās” kāzu aprakstā no Lejaskurzemes, kur „[…] netrūka arī muzikantu ar pijolēm, sietiņu un klarneti […]”. Savukārt, Jurjānu Andrejs par ekspedīciju Kurzemē ir rakstījis šādi: „Bez tam še vēl uzrakstījām no Steinberģa tēva dažas dejas melodijas un aplūkojām viņa sitamo mūzikas rīku sietiņu, kas, lai gan paša taisīts, līdzinājās gandrīz pazīstamam citu tautu tamburīnam, krievu buben”. Etnomuzikologs Valdis Muktupāvels par sietiņu ir rakstījis, ka „[…] Caur klejojošiem muzikantiem tas esot ienācis 18.gadsimta beigās no poļiem un baltkrieviem. Sietiņa rāmi darina no apmēram 4–7 cm platas priedes vai egles sloksnes, to apaļiski saliecot. Rāmja vienā pusē ir suņa vai kazas āda, kas nostiprināta ar metāla stīpas palīdzību. Stīpu satur metāla āķi, kurus pievelk ar skrūvēm. Rāmja sienā ir 4–6 iegareni robi, kuros iestiprināti zvārgulīši vai pa pāriem kopā apaļas metāla plāksnītes. Dažreiz rāmja otro pusi krusteniski apjož ar stiepli, pie kuras piestiprina zvārgulīšus. Sietiņu spēlē, ar koka nūju, pirkstiem vai delnu sitot pa ādu. Instrumentu var arī ritmiski purināt.”

Rāmja bungu nosaukums bundziņas ir biji sastopams Kurzemē un Latgalē. Šāds nosaukums atrodams arī dažās dainās, tomēr no konteksta nav nosakāms vai ir dziedāts par kādu specifisku bungu paveidu. Tomēr tas, ka minēti arī zvārgulīši, varētu būt raksturīgs tieši bundziņām. Piemēram:

Panākšņi, panākšņi,

Kur jūsu luste?

Kur jūsu bundziņas,

Kur stabulites?

Kur jūsu sīkie

Zvārguliši?

LD 24155-2 

21.gadsimta sākumā ir mainījusies bubyna funkcija tautas mūzikas grupās. Tas tiek uztverts kā mūzikas instruments, un izpildījumu uz tā dēvē par spēlēšanu, nevis dasišonu vai pīpaleidziešonu. Instrumentu var spēlēt, izpildot dažāda žanra mūziku, ne tikai tradicionālo, un ar nosaukumu bubyns tas ir atpazīstams visā Latvijā. Spēlēšanas kociņu jaunākās paaudzes muzikanti sauc par bubyna vālīti, bubyna kociņu vai rundziņu. 

20211216_142729.jpg
image2_edited.jpg